Mūsu biedrība tika nodibināta ar mērķi apvienoties kopīgi biedru spēkiem un iespējām, lai palīdzētu cilvēkiem grūtās dzīves situācijās ar kurām viņi ir saskārušies. Slimība iepriekš nepaziņo, kad pieklauvēs pie mūsu mājas durvīm, bet kad tas notiek, mēs nezinām ko darīt un kam uzdot savus jautājumus.
Mēs esam bērnu ar invaliditāti māmiņas, kad uzzinājām par savu īpašo bērnu diagnozēm, no sākuma bija neziņa, nesapratām, kas tas tieši ir? Kur mums doties? Pie kā vērsties pēc palīdzības? Vai to var un kā var izārstēt?
Mēs nezinājām, kam konkrēti uzdot šos jautājumus, jo ne visas ģimenes saskaras ar šādām dzīves situācijām. Vēlāk mums parādījās arī sekojošas emocijas: bailes, izmisums dažreiz arī žēlums pašiem pret sevi, jo esi bezpalīdzīgs sev un savam bērnam, kauna izjūta, jo mēs nezinām kā pareizi pateikt par to, kas notiek aiz mūsu mājas aizslēgtajām durvīm. Mēs baidāmies parādīt apkārtējiem savas asaras, mēs baidāmies no apkārtējā viedokļa, ko padomās citi par mūsu bērniem, bet tikuntā viennozīmīgi mīlam savus bērnus tadus kādi viņi ir un mums viņi ir vismīļākie. Jā, viņi nav tādi kā visi. Jā, viņi liekas savādi sabiedrībai, bet viņi ir arī cilvēki, dzīvot griboši. Viņi ir cilvēki, kuriem ir autiskā spektra traucējumi, viņi ir īpaši. Šie cilvēki pasauli redz savādākās krāsās. Viņi neizprot visas emocijas, uzvedība un runas veids ir citāds. Var likties, ka viņi ir neaudzināti, bet tas nav tā, tas ir saistīts ar iekļaušanos šajā pasaulē pēc mūsu apkārtējās sabiedrības ierastajiem uzvedības dzīves standartiem.
Mēs vēlamies, lai šādi cilvēki biežāk parādītos sabiedrībā, piedalītos dažādos pasākumos, lai apkārtējie neskatītos uz viņiem kā uz kaut ko nesaprotamu, bet, lai palīdzētu, ja tas ir nepieciešams vai neizrādītu nicinājumu, nosodījumu uzvedībai, kas nav vispārpieņemtās normas robežās. Tas attiecas uz katru cilvēku kopumā nejau tikai uz cilvēkiem ar autiskā spektra traucējumiem. Mēs atbalstām un sniedzam palīdzību cilvēkiem ar invaliditāti, neskatoties uz piešķirtās diagnozes veidu.
Mēs vēlamies, lai pilsētā būtu vairāk pielāgotu cilvēku vajadzībām vietu, telpu priekš cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, lai viņi nebaidītos iziet no mājām un viņiem būtu vietas, kuras apmeklēt pilsētā un justies drošībā.
Jā, protams, ne visu ir iespējams paveikt, bet padoties arī nav vērts. Kaut kas mums izdodas, bet kaut kas nē, tā ir dzīves patiesība un norma. Tāpēc dzīve ir brīnišķīga, jo viss nepārtraukti mainās.
Latvijā parādās aizvien vairāk cilvēku ar īpašām vajadzībām, kuri pierāda, ka viņu viedoklis var ietekmēt notikumus valstī, ka arī viņi ir daļa no valsts mehānisma. Klusējot un neizpaužot savu viedokli apkārtējiem, citi to nezinās, nepieņems un neveiks pozitīvās pārmaiņas šo cilvēku vajadzību apmierināšanai. Bieži vien vienkārši apmeklējot kādu iestādi, organizāciju vai sabiedrisko pilsētas vietu un aprunājoties ar līdzcilvēkiem, kuri mūs uzklausa, mums mazinās psiholoģiskā spriedze un rodas problēmu risinājumu veidi, talākai kopīgai rīcībai.